Kvadrātsakne

The biggest

adventure you

can take is to

live the life of

your dreams.

Oprah Winfrey

Fotogrāfs: Jānis Grāvītis 11.i.

Žurnālisti: Elīza Elza Lipšāne 11.a; Sanita Višņauska 11.i.

Redaktore: Ksenija Furmanova 11.i.

Jelgavas Tehnoloģiju vidusskola Janvāris, 2017

Ugunskurs skolas pagalmā – piemiņa 1991.gada Barikāžu laikam

Šī gada 20.janvarī otrā stunda mūsu skolā bija pavisam neikdienišķa. Pie skolas pulcējās Jelgavas Tehnoloģiju

vidusskolas vecāko klašu skolēni, lai pieminētu un atcerētos 1991.gada

janvāra Barikāžu laika notikumus. Lai atsauktu atmiņā vēsturisko

situāciju, skolas iekšpagalmā viņus sildīja un dzirksteļu šaltis gaisā meta

kvēlojošs ugunskurs, kā

arī sagaidīja gardas

maizītes un karsta tēja.

Pasākuma ievadā visi vienojās kopējā dziesmā, kura satuvināja

visus klātesošos un atvēra to sirdis . Piemiņas brīža gaitā tika

atskaņoti vēsturiski audio ieraksti un intervijas ar barikāžu laika

dalībniekiem, un dzirdētais bija tik emocionāls, ka dažam labam

no klausītājiem acīs sariesās asaras.

Barikāžu laika dalībnieki - šie nesavtīgie cilvēki bija gatavi stāties

pretī tankiem un lielajai PSRS armijai, viņi bija gatavi darīt visu,

pat ziedot savu dzīvību, lai mūsu valsts kļūtu brīva. Palīdzīgu

roku sniedza visi – cilvēki, kuri to varēja, dienu un nakti sēdēja barikādēs, būdami gatavi nosargāt tikko izcīnīto

brīvību, gados vecākas sievietes caurām dienām adīja

aizstāvjiem cimdus un zeķes, kāds vīrs par velti dalīja baltmaizi,

katrs darīja to, ko spēja.

Mūsu skolas audzēkņi šajā ziemas rītā stāvēja ap ugunskuru

un kopīgi dziedāja, rokās turot karstas tējas krūzes, tā gūstot kaut

nelielu priekštatu par to, kā cilvēki 1991.gada janvārī caurām

dienām un naktīm aukstumā atradās barikādēs Rīgas ielās.

Skolotāja V.Pirvica dalījās savās atmiņās par šo laiku, kad viņa

bija 9.klases skolniece un kopā ar saviem klasesbiedriem piedalījās Latvijas aizstāvēšanā. Viņi bija par jaunu, lai

dotos uz Rīgu, bet tas neliedza pastāvēt par savu viedokli, ka valsts būs brīva, pret pilnīgi pretēji noskaņotu cilvēku

uzskatiem. Arī skolotāja A.Damlica-Ķere dalījās savās atmiņās. Viņa nepiedalījās barikādēs Rīgas ielās, jo viņai

bija jārūpējas par savu mazo bērniņu, bet tas neliedza sekot līdzi visiem notikumiem, pārdzīvot šo mūsu tautai tik

dramatisko situāciju. Latvijas iedzīvotāji klausījās radio

pārraides, lai uzzinātu visus jaunumus, bet PSRS patstāvīgi

centās šīs pārraides bloķēt.

Pasākuma noslēgumā skolas pagalmā bija neliels

klusuma brīdis, la pieminētu apšaudē kritušos. Šis pasākums

visos izraisīja dziļas pārdomas un lika saprast to, ka

vienotība un liels gribasspēks ir spēcīgāks par pasaules

varenāko armiju.

E.E.Lipšāne 11.a

Piemiņas brīža gaitā tika atskaņoti

vēsturiski audio ieraksti un intervijas

ar barikāžu laika dalībniekiem, un

dzirdētais bija tik emocionāls, ka

dažam labam no klausītājiem acīs

sariesās asaras.

Vidusskolēni apgūst biznesa pamatus

20.janvāri Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā norisinājās pasākums vidusskolas klasēm - Jelgavas biznesa

inkubatora lekcija un darbnīcas.

Visas šīs darbošanās organizēja biznesa inkubatora vadītājs Ņikita Kazakevičs - jauns, zinošs, enerģisks

un atraktīvs cilvēks. Manuprāt, šis pasākums izdevās. Vidusskolēni bija idejām bagāti un prasmīgi strādāja

gan darbnīcāS, gan lekcijā, kur biznesa inkubatora vadītājs pamatīgi izstāstīja visu svarīgāko par uzņēmumu

uzsākšanas procesu, kā arī rosināja skolēnus pašus piedalīties jaunu un interesantu skolēnu mācību

uzņēmumu veidošanā.

Pirmajā darbnīcā vidusskolēniem

vajadzēja izveidot garāko torni no dažādiem

neparastiem materiāliem - 20 spageti, zefīra

un diega, bet tas nemaz nebija tik vienkārši, jo

vajadzēja pielietot attapību, izdomu, veiklību,

kā arī dažādas prasmes un iemaņas.

Nākamā nodarbība notika lekcijas veidā,

un tur katrs skolēns varēja paplašināt savas

zināšanas ekonomikā, pemēram, uzzināt, kas

ir „Start up’’. Tas ir jaunuzņēmums jeb „Start

up” kādai inovatīvai idejai vai jaunu

tehnoloģiju balstītas uzņēmējdarbības

sākotnējais posms uzņēmuma, partnerības vai

pagaidu organizācijas formā.

Jaunuzņēmumi tiek veidoti daudzās ekonomikas nozarēs, bet biežāk tie ir informācijas tehnoloģiju jomā,

tāpēc vidusskolēniem bija īpaši interesanti uzzināt kaut ko vairāk par šīm iespējām.

Otrajā darbnīcā, kas bija pēdējā šajās nodarbībās, skolēniem vajadzēja sadalīties komandās iun katrai

grupai zstrādāt plānu uzņēmumam, ko varētu attīstīt nākotnē un saprast, vai uzņēmums ir oriģināls un kādu

nozaru zināšanas ir nepieciešamas, lai to attīstītu. Idejas bija visdažādākās – gan rotaslietu izgatavošana, gan

cirvis, ar kuru vienā piegājienā var saskaldīt uzreiz četras malkas pagales, gan dažādi pakalpojumu veidi.

Skolotājs A.Lukjančikovs vienmēr ir bagāts ar jaunām idejām

Top makaronu torņi

Uzzināsim, kas ir „Start up”

Noslēdzoties lekcijām, vidusskolēni ieguva prasmi strādāt darba grupās un apgūt uzņēmējdarbības

pamatprincipus, kā arī pielietojumus tālākiem nākotnes plāniem. Paldies biznesa inkubatora vadītājam Ņikitam

Kazakevičam par lietderīgi un interesanti pavadītu dienu!

S.Višņauska 11.i

Svētkos kopā ar savējiem

Nekas nerodas un neattīstās tukšā vietā. Svarīgi ir, no kurienes mēs nākam, kas ir noticis iepriekš, lai saprastu,

uz kurieni mēs virzāmies. Tāpēc ir būtiski palūkoties atpakaļ, padomāt par pagājušo, lai kaut ko secinātu un

mācītos.

Laiks pirms Ziemassvētkiem ir brīdis, kad paskatīties atpakaļ un

novērtēt padarīto. Tieši šādās reizēs mūsu skolā notiek tikšanās ar

aizgājušo gadu pedagogiem – skolotājiem, kuri pēc ilgajiem darba gadiem

ir uzsākuši mierīgāku dzīves ritmu, lai vairāk gūtu prieku sev, darītu to,

kas sirdij tīkamāks un kam nav īsti atlicis laika skolas ikdienas steigā.

Katrs no viņiem ir devis savu ieguldījumu Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas vai agrāk 1.vidusskolas, vai

1.ģimnāzijas attīstībā, un katram ir kāds interesants atgadījums vai piedzīvojums pastāstāms.

Arī pagājušā semestra pēdējā mācību dienā, 21.decembrī, skolas bibliotēkā valdīja liela rosība, jo skolotāji ga-

tavojās sagaidīt savus pensionētos kolēģus, lai atcerētos pagājušos gadus un tajos pieredzēto. Pie svētku galda

sveču gaismā atmiņu dzīparus ritināt palīdzēja bijušais skolas direktors E.Sakne, skolotājas – V.Kalēja, A.Aizsila,

A.Lībiete, V.Balode, I.Grosberga, I.Arhipova un bijusī skolas dežurante J.Muriņa.

Katram padomā bija kāds stāsts vai jautra epizode par saviem darba gadiem skolā. Īpaši kolēģus vienmēr

pārsteidz skolotāja V.Balode, kura, būdama ļoti cienījamos gados, tomēr neizlaiž nevienu tikšanās reizi un

pārsteidz visus ar precīzām un skaidrām atmiņām gan par skolēnu piedalīšanos dziesmu svētkos, gan par dažādiem

koncertiem un darba ikdienu.

Arī pagājušā semestra pēdējā

mācību dienā, 21.decembrī, skolas

bibliotēkā valdīja liela rosība, jo

skolotāji gatavojās sagaidīt savus

pensionētos kolēģus, lai atcerētos

pagājušos gadus un tajos pieredzēto.

Visi kolēģi svētku noskaņās

Skolas direktore V.Maido iepazīstināja sirsnīgi gaidītos ciemiņus ar svarīgākajiem notikumiem un

pavērsieniem skolas dzīvē, lai visiem būtu priekšstats par pašlaik aktuālāko skolas ikdienā.

Pēc atmiņu brīža skolas lasītavā visi kopā devās noskatīties skolēnu veidoto svētku koncertu un turpināja

dalīties svētku priekā ar visiem kolēģiem. Pasauli gaišāku dara ne tikai sniega baltums un svecīšu liesmas,

bet arī dotais un iegūtais sirds siltums, ko derētu atcerēties arī ikdienas skaudrajā vai pelēkajā steigā.

Pirmklasnieku Raibā pasaule

Ir pagājis pirmais mācību semestris, un katrs skolēns iemācījies kaut ko jaunu, arī vismazākie –

pirmklasnieki. Nu jau arī viņi var sacensties, pārbaudot savas prasmes un iemaņas, tāpēc 12.janvārī mūsu

skolā notika Jelgavas pilsētas 1.klašu pasākums "Raibā pasaule", kurā piedalījās bērni un skolotāji no

astoņām pilsētas skolām.

Katra skolas komanda prezentēja iepriekš

sagatavoto priekšnesumu "Mēs raibajā

pasaulē".

Tad skolēni komandās veica interesantus un

radošus uzdevumus, piemēram, ar lego robotu

izbrauca trasi, lika puzles datorā, veidoja no

sālsmīklas, veica uzdevumus angļu valodā, no

ģeometriskām figūrām veidoja neparastas

celtnes un transportlīdzekļus.

Pasākums iepriecināja katru

Krustvārdu mīklas asina prātu 1.m2 klases komanda rāda savu mājasdarbu

Kopā ar Burtu meitiņu pirmklasnieki dziedāja, dejoja un gāja rotaļās.

Savukārt skolotāji izveidoja kolāžu "Raibā pasaule", kurā varēja izpaust savu priekšstatu par mūsdienu

daudzveidīgo dzīvi un ļaudīm.

Uzvarētāji šajā pasākumā bija visi, jo katrs guva kādu daļiņu prieka, attīstīja savas iemaņas, izmēģināja spēkus

interesantos uzdevumos un varbūt ieguva arī jaunus draugus.

skolotāja Santa Zaremba

Ar Burtu meiteni ir jautri rotaļāties

Top skolotāju “Raibā pasaule”

Cipariņi lauza galvas matemātikas konkursos

Janvāra pēdējā nedēļā Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā valdīja matemātikas kaislības, jo 1. un 2.klasēm

23. un 24.janvārī notika matemātikas pēcpusdienas, kuras sagatavoja, organizēja un vadīja 11.i klases

skolniece S.Višņauska. Uzdevumus pildīja ne tikai klašu komandas, bet punktus pelnīja arī līdzjutēji – pārējie

klases skolēni.

Pēc aizrautīgām un emocionālām

ciparu kaujām tika noskaidroti

attapīgākās un zinošākas klases.

1.klasēm:

1.vieta – 1.m1 klases komandai

“Cipariņi” un viņu līdzjutējiem;

2.vieta – 1.m2 klases komandai

“Pipariņi” un viņu līdzjutējiem;

3.vieta - 1.a klases komandai "Jautrie

cipariņi" un viņu līdzjutējiem.

2.klasēm:

1.vieta – 2.m klases komandai

“Veiklais sešinieks” un viņu

līdzjutējiem;

2.vieta – 2.a klases komandai

“Matemātiķi” un viņu līdzjutējiem.

Pagājušajā nedēļā skolēni

sacentāsarī individuālajās sacensībās

"Galvas rēķini". 1.a klasē 10 skolēni,

1.m1 klasē 10 skolēni un 1.m2 klasē 13

skolēni darbu izpildīja bez kļūdām, bet

2.a klasē 9 skolēni un 2.m klasē 3

skolēni.

Paldies par darbu konkursa

organizēšanā 11.i klases skolēniem :

Jānim Grāvītim, Anastasijai

Bondarevai, Ksenijai Furmanovai,

Ansim Aleksandram Ziemelim, Mikum

Krišam Novadam, Emīlam Purviņam.

Jāveido attēls no ģeometriskām figūrām

“Bibliotēka ir durvis laikā, un grāmatas ir ceļazīmes

tajā .” (H.L.Borhess)

Latvijas skolās 1935.

gadā tika iedibināta akcija

«Draudzīgais aicinājums», kad

katrs var atcerēties savu kādreizējo

skolu un dāvināt grāmatas.

Diez vai tajos laikos kāds

varēja iedomāties, ka nieka

pusgadsimtu vēlāk pasaulē valdīs jauns elks, kura vārds ir Internets un kurš

centīsies izstumt no mūsu vidus tūkstošiem gadu senu vērtību – grāmatas. Taču vismaz pagaidām tas vēl īsti

neizdodas. Arī Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā ir daudz jaunu cilvēku, kas nepacietīgi šķir jaunu, nelasītu

grāmatu lapas, lai ienirtu aizraujošā, jautrā vai mazliet baisā literatūras pasaulē. Īpaši čakli lasītāji mūsu bibliotēkā

ir sākumskolas audzēkņi no pirmās līdz ceturtajai klasei. Mazāk to ir pamatskolas un vidusskolas klasēs, kad

dators paņem savā varā, bet vairākiem skolēniem tomēr ir izdevies aizmukt no datora peles un patverties grāmatu

lappusēs.

Mazie lasītāji naski tiek galā ar bibliotēkā paņemtajām grāmatām un jau pēc dažām dienām ir atkal klāt, lai

tiktu pie jaunas lasāmvielas, tāpēc skolai ir svarīgi ir regulāri papildināt grāmatu krājumus. Jau pagājušajā gadā

Draudzīgā aicinājuma akcijā bibliotēkai tika uzdāvinātas vairāk nekā 40 grāmatas, un domājam, ka arī šogad

atsaucība nebūs mazāka. Tāpēc aicinām Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas skolotājus un skolēnus papildināt skolas

bibliotēku ar interesantām un vajadzīgām grāmatām.

Būtu vēlams katrai klasei uzdāvināt skolas bibliotēkai vismaz vienu grāmatu. Bibliotēkā ir iespēja uzzināt, tieši

kuras grāmatas būtu nepieciešamas. Katras klases vai individuālā dāvinātāja vārds tiek ierakstīts īpašā uzlīmītē,

kas tiek ielīmēta grāmatā, lai skolasbiedri un nākamās lasītāju paaudzes redzētu, kurš to ir dāvinājis.

Ceram uz atsaucību un gaidām jaunas grāmatas skolas bibliotēkā.

Aicinām Jelgavas Tehnoloģiju

vidusskolas skolotājus un skolēnus

papildināt skolas bibliotēku ar

vajadzīgām grāmatām.

DRAUDZĪGAIS

AICINĀJUMS

Tikai katrs pats var piepildīt savu likteni jeb neliels ieskats studiju dzīvē

Lielākā daļa skolēnu gaida to brīdi, kad beigsies skola, kad nebūs vairs jāmokās ar mājas darbiem,

kontroldarbiem un konsultācijām. Viņiem ir radies priekšstats, ka skolā viss ir slikti, bet tā nav, ir jāieklausās

skolotājos, kad viņi saka, ka skolā ir viegli, jo tā ir. Te ir skolotāji, kas palīdz.

Skolotāji jūs “izvelk” cauri mācībām un nodrošina ceļu uz studiju laiku. Taču

augstskolās vairs nebūs šo “lielo palīgu”, tur viss jāsasniedz pašam. Skolas

laikā skolēni stāsta skolotājiem un vecākiem, cik viss ir slikti, ka neko nevarat

iemācīties, viss ir grūti, bet pieaugušie atbild, ka nav nemaz tik traki, ir tikai

jāpacenšas, jāiet uz konsultācijām, un tad viss būs labi. Bet, kad universitātē students pasaka, ka neko

nesaprot, tas nevienu neinteresē, neviens pasniedzējs necenšas iegalvot pretējo, jo mācības te tiešām nav

vieglas. Pašam būs “jārokas” un pašam būs jācenšas, pašam būs jārod spēks, lai to

visu paciestu, jo tikai katrs pats var piepildīt savu likteni. Es ticu tam, ka mums

tiek uzlikts tik daudz, cik spējam panest. Kā piemēru varu minēt sevi.

Esmu Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas

fakultātes pārtikas zinību studiju programmas 2. kursa studente. Ko es daru

„pārtiķos”? Šo jautājumu es sev uzdodu jau no dokumentu iesniegšanas brīža. Atbildēšu godīgi, ka es sevi

izaicināju. Es gribēju zināt, vai to varu. Šajā programmā ir ļoti labi jāpārzina ķīmija vai arī jābūt gatavam

visu iemācīties no jauna. Kāpēc es saku, ka no jauna? Skolas laikā man ķīmija nepatika, es to īpaši nemācījos,

jo domāju, ka man nekad mūžā nebūs vajadzīgs šis mācību priekšmets, jo sirdī esmu valodniece, kas rakstīja

kvalitatīvus zinātniski pētnieciskos darbus valodā. Saku - kvalitatīvus, jo ar saviem darbiem tiku līdz valsts

konkursam. Bet es izvēlējos studiju programmu, kurā varētu apgūt kaut ko pavisam jaunu, ko varu izjust caur

sevi un iemācīties to, ko līdz šim nespēju. Galvenais ir nepadoties, jo, lai vai cik grūti būtu, tas ir tā vērts. Es

neaģitēju par kādu konkrētu programmu, jo tās ir iespējams mainīt, kamēr atrodat sev piemērotāko, bet ir

jāprot apstāties un jāmēģina apgūt, jo varbūt grūtību pārvarēšana būs vairāk patīkama, nevis mokoša.

Varbūt grūtību

pārvarēšana būs vairāk

patīkama, nevis mokoša.

Es izvēlējos studiju pro-

grammu, kurā varētu apgūt

kaut ko pavisam jaunu.

Sintija kopā ar saviem klasesbiedriem skolas Goda grāmatas

Protams, ir arī cilvēki, kas gandrīz jau no dzimšanas brīža zina, par ko vēlas kļūt, par ko mācīties, kur strādāt

un kurā vietā dzīvot. Manā klasē arī bija tādi, bet dzīve iegrozījās nedaudz citādi – tie, kas gāja studēt medicīnu,

izstājās no augstskolas, jo saprata, ka ir par grūtu. Tie, kas vēlējās kļūt par juristiem, savā ziņa padevās un aizgāja

citur studēt, protams, bija arī tādi, kas sāka studēt tur, kur gribēja, un tā arī cītīgi mācās. Ja kāds nezina, uz kuru

augstskolu doties, nevajag paļauties citu spiedienam, ejiet savu ceļ! Ja tiešām nezināt, kas jums patiktu, ejiet uz

kaut ko jaunu, nezināmu vai arī uz tādu studiju programmu, kur viss šķiet vienkārši. Galvenais, mēģiniet, jo tas

nav uz mūžu. Ja izmācīsieties par pārtikas tehnologu vai kļūsiet par skolotāju, vai apgūsiet farmaceita profesiju,

tad tas nrnozīmē, ka noteikti būs jāstrādā šajā jomā. Var kļūt par ekonomistu un pēc tam izmācieties par biologu.

Iespēju ir tik daudz! Ejiet, riskējiet un, galvenais, baudiet studiju laiku! Piedalieties visos skolas pasākumos, ejiet

uz teātriem, brauciet ekskursijās, atpūtieties! Kad studēsiet, jūs ne tikai par mācībām domāsiet, bet dosieties arī uz

ballēm, svētku pasākumiem, būsiet laimīgi. To es zinu, jo pati esmu laimīga, ka esmu studente un ka varu visu

izbaudīt.

Ja runājam nedaudz nenopietnāk par studijām, jāatklāj kāds noslēpums. Ja nāksiet studēt uz LLU, pasniedzēji

būs pietiekami pretimnākoši, ja paši gribēsiet mācīties. Dienas nebūs garas, piektdienas būs brīvas, varēsiet

izdomāt, uz kurām lekcijām var kādu reizi neaiziet un izgulēties pēc “Četru baltu kreklu” apmeklējuma. Tikai tas

jādara ar mēru, jo sesijas laikā 9 mācību priekšmetu eksāmenus nokārtot būs grūti, tāpēc ka pasniedzēji gaidīs jau

izdarītus darbus un negribēs jums palīdzēt, ja paši būsiet noslinkojuši. Galvenais ir apzināties, ka skola ir beigusies

un tagad katram pašam jāveido sava dzīve.

Godīgi sakot, es arī ļoti rūpīgi izvēlos lekcijas, kurās man vajag 100% apmeklējumu, un tās, uz kurām varu

ierasties reizi nedēļā. Bet praktiskās nodarbības un laboratorijas darbi ir jāapmeklē visi, jo bez ārsta zīmes jums

drudēs bankrots. Viss nokavētais būs jāatstrādā, maksājot naudu. Piemēram, man šogad ķīmijā vienam

laboratorijas darbam jāiztērē 9 eiro (jo darbs tiek veikts 2 stundas). Nešķiet daudz, bet semestra laikā ir 10

laboratorijas darbi, bet 1. kursā man bija 20 laboratorijas darbi. Tātad summa ir pavisam cita, un lielu naudu

neviens negrib maksāt, tāpēc cenšamies visu padarīt laicīgi.

Varu no sirds ieteikt - izbaudiet skolu, atpūtieties, savāciet spēkus, lai cīnītos augstskolā, kur, protams, arī var

jautri padzīvot, jo balles ir pasakainas, fakultāšu nedēļas (citām dienas) ir pilnas ar dažādām spēlēm un

pasākumiem. Izklaides ir arī “Kreklos”. Vajag saplānot savu dzīvi tā, lai studiju laikā visu var pagūt, jo labāk ir jau

savlaicīgi baidīties no sesijas, tas nozīmē, visos mācību priekšmetos jau semestra laikā automātiski saņemt

pozitīvu vērtējumu, nevis trīs nedēļas mocīties sesijā, kārtojot eksāmenus, kad spēka un enerģijas vairs nav.

Nepārdzīvojiet, ja nevarat izdomāt, kur studēt, jo dziļi sirdī Jūs faktiski to zināt (es joprojām ceru, ka kaut kur

dziļi sirdī pati zinu, ko īsti vēlos). Vēl ko varu piebilst – izbaudiet katru mirkli skolā, jo tā, kā bija skolā, vairs

nekad dzīvē nebūs!

Sintija Strode – Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas absolvente, LLU 2.kursa studente

Kuba: iespaidi, pārdomas

Inguna Ozola

Kopš Kuba ir atkal atvērta tūristiem, tā ir kļuvusi par daudzu ceļotāju interešu objektu. Arī mūsu

skolas kādreizējā angļu valodas skolotāja Inguna Stārastiņa, tagad – Ozola, dzīvodama Amerikā, ir

paguvusi tur paciemoties. Visus viņas iespaidus var izlasīt Amerikā izdotajā latviešu laikrakstā „Laiks”,

kura šis numurs ir atrodams skolas bibliotēkā.

Lūk, neliels ieskats ceļojumā!

Kuba mums ar dzīvesdraugu Pēteri līdz šim bijusi tāda kā liela, nesaprotama, bet tajā pašā laikā

pievilcīga mistērija. Nesaprotama tāpēc, ka esam ieraduši dzīvot citadi, nekā dzīvo kubieši. Pievilcīga, jo

tiešām vēlamies izzināt, kā tur cilvēki dzīvo, ko viņi domā un kādi ir viņu sapņi.

Esam pateicīgi kruīzu kuģa ‘Fathom Adonia’ gidiem un personālam par ļoti izsmeļošo Kubai, tās

vēsturei un kultūrai veltīto filmu un priekšlasījumu programmu. Pēc pāris dienām uz kuģa jau jūtamies

gudrāki. Četrās dienās trīs pilsētas (Santiago de Cuba, Cienfuegos un La Habana) iekrāso mūsu iespaidus

ļoti spilgtus.

Cilvēki.

Pirmais iespaids – ļoti nopietni, disciplinēti ļaudis, kas maz smaida. Cilvēki, ko satikām Kubā, bija krāsaini,

skaisti, interesanti un smaidīgi. Lielākā daļa no gidiem bija atvērti sarunām, labprāt dalījās ar saviem

dzīvesstāstiem, sapņiem un Kubas realitāti. Bija arī ‘vecās skolas’ parstāvji, kas izvairījās no viņu oficiālajā

programmā neiekļautiem jautājumiem un sarunām.

Nekur neredzējām ne cilvēkus ar lieko svaru (populārākais pārvietošanās veids – kājām), ne ubagus uz ielu

stūriem. Iepazināmies un runājām ar kubiešiem, kas ir izglītoti, pieklājīgi, organizēti un profesionāli. Viņi lepojas

ar savu zemi, neņemot vērā to, ka tur vidējā alga ir 20-30 USD mēnesī, cilvēkiem trūkst daudz ikdienā

nepieciešamu lietu – šampūna, ziepju, tualetes papīra utt., un pārtika ir problēma. Apgrozībā ir divu veidu nauda –

viena- ārzemniekiem domātā tikai pašā Kubā konvertējamā valūta (1 CUC = apmēram 1 USD), un otra –

vietējiem domātie peso (1 CUC = 25 peso). Vietējie peso tiek izmantoti tikai pārtikai un pašām vienkāršākajām

lētajām precēm. Visam pārējam vajadzīga ārzemniekiem domātā valūta, un cenas netpaliek no ASV cenām.

Nepārbaudīta informācija: pēc mūsu gida Yordan teiktā, katru gadu Kubu pamet apmēram 80 000 cilvēku, kas ir

tikpat, cik katru gadu aiziet aizsaulē. Pēc jau iepriekš citētās ‘Lonely Planet’ izdevumā publicētās informācijas

kopš 1959. gada Kubu ir atstājusi 1/5 daļa no tās iedzīvotājiem. Interesanta statistika, kas atstāj iespaidu uz ikvienu

no salā dzīvojošajiem 11 miljoniem. Iespaids varētu būt ļoti daudzpusīgs – materiāla palīdzība no tiem, kas

nonākuši labākā finansiālā situācijā ASV vai citur pasaulē, kā arī sapņi un nebeidzami, bieži arī neveiksmīgi plāni

nokļūt lielajā dolāru zemē ASV.

Pēc tam, kad bija pārvarēta pirmā mirkļa neveiklība un valodas barjera, izjutu ļoti lielu jaunāko kubiešu

interesi par to, kāda ir amerikāņu dzīve. Viena no gidēm, uzzinājusi, ka dzīvoju Floridā, ļoti lūdza, lai

aprakstu Disney World Orlando. Tas bija man praktiski neizpildāms uzdevums, jo nekas, ko redzēju Kubā,

nebija nekādā veidā noderīgs salīdzināšanai ar Disneja komercializēto, neīsto plastmasas pasaku pasauli.

Vidusmēra kubietim uz salas piekļuve internetam ir tik ierobežota, ka tas ir praktiski nepieejams. Televīzija

un prese ir ideoloģiski iekrāsotas un cenzētas.

Kubas cilvēkiem ir mūzikas un dejas dvēseles! Kur vien bijām, skanēja labas kvalitātes mūzika – gan

tradicionālā ‘son’, gan salsa, gan klasiski koru dziedājumi. Pētera dziedātā ‘Guantanamera’ – kubiešu ‘Pūt,

vējiņi’ – vienmēr izraisīja priecīgus smaidus, kaislīgu ģitāras pavadījumu un līdzi dziedāšanu. Dažbrīd

uztraucos, ka viņu paņems dziedāt kādā atraktīvā kubiešu grupā un man būs jābrauc mājās vienai.

Pilsētas un ielas.

Ceļojums laikā – esam atpakaļ 50tajos gados. Kubā tas laiks bija greznības, bagātības, mafijas, korupcijas,

kazino un mūzikas laiks Havanas un Miami bagātajiem. No šī laika palikusī fasāde ir skumja un noplukusi kā

dāma, kas zaudējusi jaunības spožumu un gremdējas senās atmiņās. Dāmas vārds ir La Habana. Protams,

krāsainās un pievilcīgās rotaļlietas 50to gadu Chevrolet un Ford izskatā vēl tiek aktīvi un ar lielu izdomu

izmantotas. Mūsu ikdienas ielas malas spēlīte bija skaitīt mašīnas: Pēteris nosauca visus amerikāņu modeļus

un izlaiduma gadus; es savukārt zināju visas krievu Ladas jeb Žiguļus, Moskvičus, Kamazus, Ņivas un Zilus.

Īsti tā arī nezinu, kuram no mums izdevās saskaitīt vairāk. Te jāpiemin, ka es uzaugu 70to gadu Padomju

Latvijā un šis man bija ceļojums bērnības atmiņās.

Vispirms jau daudzās krievu laiku mašīnas, pustukšās ielas, kur bērni spēlējas pilnīgi brīvi, nebaidoties ne no

kā. Arī dziļā tumsa vakaros, kas dīvainā kārtā neradīja bailes, ka varētu kas slikts notikt. Jutāmies droši,

staigājot, lavierējot pa vecpilsētas mazajām ieliņām, ejot garām tīņu un pieagušo bariņiem, kas spēlēja domino,

makšķerēja, klausījās mūziku, skūpstījās vai pārrunāja dzīvi. Iedomājieties lielpilsētu vakara tumsā – tikai te nav

nevienas neona gaismas vai reklāmas; vien dažviet spīd pa vientuļai ielas laternai. Neviens tevi uzbāzīgi

nepārliecina pirkt kaut ko, bez kā nu nemaz nevarētu dzīvot... Izņēmums ir taksisti, kas stūrē antīkās, krāsainās

amerikāņu mašīnas un neizbēgami uzrodas tev deguna galā tad, ja gadās būt tuvumā kādai populārai tūrisma

vietai.

Vēl viens ļoti spilgts bērnības iespaids ir pārtikas veikali. Iegājām kādos pāris ne tikai tūristiem domātajos, bet

tomēr vecpilsētas centrā esošajos. Interesanta pieredze – veikals gandrīz liekas kā tukša telpa ar dažām

pārdevējām aiz augstas letes. Ja ko vēlies nopirkt, jāprasa spāniski, jo redzams nav praktiski nekas. Nopērkamo

lietu daudzums ļoti minimāls, izvēles nekādas. Attiecīgo preču cenas visos veikalos ir vienādas. Aptiekas bija

vēl interesantākas – tukša telpa ar vienu cilvēku aiz letes; fonā redzamas mazas atvilknītes un ar durtiņām

aizsegti plaukti. Pie sienām ierāmēti krāsaini informatīvi plakāti par to, kā Kastro valdība rūpējas par savu

pilsoņu veselību un cik naudas izdod. Jā, veselības aprūpe Kubā ir par brīvu; zāles arī praktiski bezmaksas. Ja nu

šī aprūpe nedod rezultātus – arī apglabāšanas pakalpojumi ir par brīvu. Tāpat arī izglītība, ieskaitot universitātes

grādu. Kubā nav analfabētisma (pēc ‘Lonely Planet’, 99.8% iedzīvotaju prot lasīt un rakstīt – tas ir ļoti augsts

statistisks rādītājs).

Visu trīs mūsu apmeklēto pilsētu arhitektūra 50tajos gados bijusi fantastiski grezna. Ēkas tikušas būvētas

diezgan pamatīgi un ir ļoti izrotātas. Tagad gan skumji uz tām skatīties. Likās, ka skaistās ēkas raud pēc

saimnieka. No dažām palikusi tikai ārsienu čaula; caur tām, skatoties pa logu iekšā, redzamas vai nu debesis

(augšējos stāvos), vai atkritumu un būvgružu kaudzes (zemākajos). Dažas iespaidīgas būves balstītas uz koka

stutēm līdz pat piektajam stāvam. Bez tām nokristu balkoni vai varbūt apgāztos fasādes siena. Skumji....

Redzējām arī vairākus klasiskus krievu padomju pelēkās arhitektūras paraugus: daudzdzīvokļu ēkas un valsts

iestādes. Žēl, ka mums, kā amerikāņu tūristiem, tika rādītas tikai skaistās skumji noguršās vecpilsētu fasādes.

Man būtu gribējies redzēt ne tikai tās. Cerams, kādreiz...

Revolūcija

Pretrunu kaleidoskops. Triumfs un nabadzība. Dievināšana un naids. Nekas nav tikai melns vai balts.

Patiesība ir kaut kur vidū – cilvēkos, viņu domās, sapņos un ticībā. Mēs katrs ticam kaut kam, bet īstenībā

visi cilvēki vien esam. Līdzīgi mūs vieno ilgas pēc arvien labākas dzīves. Arī Fidela kubiešiem 50tajos gados

bija sapņi, plāni, ilgas un, protams, ilūzijas. Ilūzijas par to, ka pilnīga vienlīdzība, laime un pārticība ir

iespējama. Mēs visi zinām šos vēstures eksperimentus. Tie nedarbojas, jo cilvēki esam dažādi un lieliskas

teorijas praksē sabrūk. 1959.gadā granddāmas Havanas greznība tiek brutāli sagrauta, visi bagātību īpašnieki

– gan godīgie, gan mafiozie – padzīti. Ko nu? Vai Fidela radītā, Padomju Savienības atbalstītā pasaka

dzīvos? Bijām Havanas Revolūcijas muzejā – patiesi, ļoti interesanti. Tas ir fotoattēlos, reālijās un tekstos

aprakstīts Che Gevaras un Fidela Kastro sapnis. Liela daļa kubiešu tam tic. Mums bija fascinējoši staigāt pa

Fulgencio Batistas bijušo pili (ar ložu caurumiem sienās), lasīt cēliem īpašības vārdiem piebārstītus

revolucionāro sasniegumu aprakstus, novērtēt kapitālismam un sevišķi amerikāņu prezidentiem veltītos

negatīvi izteiksmīgos epitetus un mēģināt saprast, kur īsti ir patiesība. Varbūt kaut kur pa vidu... Katra valsts

jau raksta pati savu vēstures grāmatu.

Dažas dienās palupinājām vaļā Kubas daudzkārtaino nolēpumu. Daudz sarunājāmies, ļoti bieži savā starpā.

Tik daudz pārdomu un iespaidu. Kad atkal dosimies uz neizprotamo salu....?

Pasta

adrese:

Meiju ceļš 9

JELGAVAS TEHNOLOĢIJU VIDUSSKOLA